BAZNĪCAS ĒKA

Gadskaitlis virs baznīcas galvenās ieejas rāda 1225.gadu. Āraišu draudzes mācītājs E.J.A. Kornēlijs 1804.gada 4.oktobrī Rīgas Kamervaldei rakstīja, ka baznīca un netālu celtā pils dibināta Zobenbrāļu ordeņa mestra Vinno laikā (1202 – 1209). Tomēr pirmās rakstītās ziņas par Āraišu baznīcu parādās tikai 1445.gada zemes pirkšanas un pārdošanas aktā.

Pēc nostāstiem būve bez torņa celta ap 1225.g. kā Cēsu novada lauku draudzes baznīca. Tā izpostīta 17.gs. sākumā. Draudze pārgāja uz Cēsu Katrīnas baznīcu. Vecā baznīca ilgus gadus stāvēja bez remonta. 1577.g. tā izpostīta, pēc tam atjaunota. Zināms, ka cara Alekseja Mihailoviča karaspēks, iebrukdams 1656.g. Vidzemē, nodedzinājis vai nopostījis sešus lauku dievnamus, to skaitā Āraišu. 1672.gadā Āraišu novada muižnieki iesniedza lūgumu zviedru administrācijai atļaut atjaunot baznīcu un atdalīt draudzi no Cēsu lauku draudzes. 1677.gadā draudze uzlika baznīcai jaunu jumtu. 1675.gadā tika iegādāts pirmais zvans, 1687.gadā – otrais. 1677.gadā vizitācijas protokolā minēts, ka „debesis” (t.i., iekštelpas dēļu velve) nokrāsotas pelēkā un melnā krāsā uz balta fona un to galā (t.i., pār altārtelpu) attēlota Sv. Trīsvienība”. Draudzes telpā – „māla klons, dēļu griesti, retabls no izgriezta koka, bilde attēlo „Sv.vakarēdienu iestādīšanu”. 

Kancele izgreznota ar zeltījumiem, apustuļu un praviešu bildēm. Pie sienas blakus kancelei piekārti Rāmuļu muižas īpašnieka Bēra ieroči.” Baznīcas galā, tāpat kā pie ikvienas tā laika Vidzemes baznīcas, stāvēja soda stabs „noziedzniekiem”. 1691.gadā baznīcai trūks sakristejas. Blakus beztorņa baznīcas ēkai atradās atsevišķs zvanturis. 1691.gadā Rīgas mūrniekmeistars Johans Sausiņš uzņēmās par 35 dālderiem pārklāt mūra baznīcas jumtu kārniņiem, izbalsināt celtnes iekšpusi, uzcelt jaunus kapsētas vārtus un tos pārklāt ar vecajiem kārniņiem. 

Domājams, ka jumta segums netika nomainīts, jo baznīcas dokumentos minēts, ka 1698.gadā jumta segšanai kārniņiem „sastrādātas 3 mucas govju spalvas”, ko kopā ar kaļķu javu lietoja holandiešu kārniņu starpu aizjavošanai. Ziemeļu kara sākumā dievnams izpostīts. 1701.gadā minēts, ka gandrīz visi baznīcas logi izsisti, veselu nav vairāk par ¼. 1706.gadā – pa caurumiem celtnes jumtā tek lietus, tikai ¼ rūšu turoties svina ierāmējumā. Tomēr 1724.gadā Āraišu baznīca bija viena no tām 16 baznīcām, kurās varēja noturēt dievkalpojumus. 1740.gada 31.oktobrī minēts, ka ar dakstiņiem segtā mūra baznīca joprojām ir bez torņa un sakristejas. 1774.gadā latviešu amatnieks no Lenču pagasta būvēja sakristeju, mainīja jumta dakstiņus, draudzes telpā iebūvēja luktas, laboja kanceli.

Pie baznīcas uzcēla jaunu zvanturi diviem zvaniem. No 1791.līdz 1793.gada dievnamu pārbūvēja un paplašināja līdz 490 sēdvietām, pagarinot draudzes telpu un pārbūvējot poligonālo apsīdu.  Virs vienjoma draudzes telpas stāvā divslīpju jumta kores uzbūvēja torni ar trīsdaļīgu barokālo smaili, ko rotāja lode un krusts. 1879.gadā baznīcu vēlreiz paplašināja, pārvēršot austrumu galā piebūvēto sakristeju par altārdaļu un piebūvējot jaunu sakristeju. Vienlaicīgi tika būvēta arī jauna iekārta. 1893.gadā ieklāti jauni jumta kārniņi. 1899.gadā draudzes telpai ielika jaunus logus. 1904.gadā dievnams ieguva Jēkabpils ērģeļmeistara Mārtiņa Krēsliņa būvētās ērģeles. 1939.gadā altārtelpas logos tika ieliktas pēc A.Bērziņa meta A.Kālerta firmā izgatavotās vitrāžas. 1994.gadā atjaunoja draudzes telpas un sakristejas jumtu.

Āraišu baznīca ir masīva akmens mūra garenbūve ar iebūvētu torni, poligonālo altārdaļu un garenass virzienā piebūvētu sakristeju. Senākajos zīmējumos redzamās romāniskās būvformas ar izteikti lēzenu jumta slīpumu un veiktie uzmērojumi hipotētiski ļauj pieņemt, ka baznīca celta 13.gs. sākumā. Tornim poligonāla barokālā stila smaile, ko vainago lode un krusts. Garenfasādēs izvietotas logailas ar segmentarkām. Uzmanību pievērš galvenās ieejas ārdurvju vērtnes, ko rotā zvīņu, meandra ornaments un rozetes. 

Vienjoma draudzes telpai pusloka velve. Virs ieejas un gar draudzes telpas sienām izvietotas 1774.gadā būvētas un 1904.gadā pārbūvētas toskānisko kolonnu balstītas luktas. 

Altārtelpas logus grezno 1939.gadā A.Kārlerta firmā pēc A.Bērziņa meta veidotās vitrāžas: pa kreisi no altāra – Līvijas Meņģeles dāvinātā vitrāža „Kristus dzimšana” (251 x 144 cm), pa labi – „Lieldienu rīts” (251 x 144 cm).

1791.gadā reizē ar baznīcas atjaunošanu un pārbūvi izgatavoja arī jaunu iekārtu, tai skaitā kancelaltāri. 

Šāds altāra veids parādījās ap 18.gs. vidu un izplatījās Vidzemes luterāņu baznīcās, kļūdams par dominējošo. To pakāpeniski no 19.gs.pirmā ceturkšņa nomainīja atsevišķi būvēts altāris un kancele. 

1879.gadā Āraišu baznīcas kancelaltāri nomainīja vienotā stilā no tumši tonēta koka darināts altāris un kancele. Retabla centrā pusloka arkā ievietota igauņu gleznotāja Voldemāra Frīdriha Krīgera (1807 – 1893) glezna „Kristus pie krusta” (190 x 100cm). Arhitektoniski atturīgi veidoto altāri grezno pilastri ar zeltītiem, netradicionāli risinātiem kapiteļiem ar augu ornamentu. Retabla pirmā stāva dzegu rotā pusatvērti pumpuri. Altāri ieslēdz virpotu balustru barjera.

1797.gadā Drabešmuižas īpašnieks Johans fon Blankenhāgens baznīcai dāvināja ērģeles. 1831.gadā tas laboja Krustpils ērģeļmeistars Jānis Buherts, 1861.gadā – Tērbatas meistars Keslers. 1904.gada 12.septembrī iesvētīja Jēkabpils meistara Mārtiņa Krēsliņa būvētās ērģeles. Prospektu grezno zeltīti dimanta kvaderi un augu ornaments. 

Pirmo zvanu atjaunotajai Āraišu baznīcai 1675.gadā dāvināja Spāres muižas īpašnieks un zviedru armijas majors Jakobs fon Bērenss. 1733.gadā pārplīsušo zvanu Rīgā 1774.gadā pārlēja Heinrihs Ernsts Begrovs. 1826.gadā tas pārplīsa. 1828.gadā zvanu pārlēja Karls Kindblats. 1831.gadā zvans atkal saplīsa. 1834.gadā to pārlēja. 1860.gadā zvans vēlreiz pārplīsa, 1870.gadā to pārlēja, un kā liecina uzraksts uz zvana sijas, uzstādīja. Kad 1890.gadā zvans pārplīsa, to pārdeva un no J.Švenna nopirka jaunu zvanu, ko kara laikā aizveda uz Krieviju. Tagad tornī ir 1682.gada bronzas zvans (ø 0,64m, 168kg).

Baznīcas vēsturē minēts, ka zem altāra atrodas Rāmuļu muižas īpašnieka kapenes.

Materiāls pārpublicēts no: Vitolds Mašnovskis (2005): Latvijas Luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla un memoriālā kultūra, Enciklopēdija četros sējumos, 1.sējums , A-G, Rīga: SIA DUE, 470 lpp.

 
Teika

Kad Āraišu baznīcu mūrējuši, tad nevarējuši neviena cilvēka dabūt, kuru iemūrēt sienā. Mūrnieku priekšstrādnieks nolēmis šā: „Kuru es pirmo satikšu, to iemūrēšu sienā”. Meistaram ejot, pirmā skrējusi viņa meita. Meistars saķēris meiteni un uzlicis uz pamata. Kad meitene bijusi jau līdz kaklam iemūrēta, tā teikusi: „Tēt, es tevi vēl drusku redzu! Tēt, es tevi vēl drusku redzu!” Priekšstrādnieks ar asarām acīs uzmetis pēdējo kaļķu lāpstu”.

18.gs. baznīcas torņa celtniecības gaitā noārdīja arī mūra stabus, kas atradās virs baznīcas durvīm uz vecās rietumu zelmeņa sienas. Nojaucot vidējo stabu, atrada iemūrēta cilvēka atliekas – skeleta kaulus un rūtainas drēbes nospiedumus uz šaurās staba iekštelpas sienām.